Sv. Jāņa baznīca

Skats uz Sv. Jāņa baznīcu un Liepājas ielu № 5 ap 1900. gadu

Skats uz Sv. Jāņa baznīcu un Liepājas ielu № 5 2016. gadā

Uz mūsdienu baznīckalna sendienās bija kuršu Aizputes pils, kas pieminēta Atskaņu hronikā, kurā aprakstīta ordeņmestra vietnieka (1260-1262) Jurjes no Eihštetes iesāktā otrā Kursas iekarošana. Hronists raksta, ka pēc Dzintares pils nodedzināšanas krustneši nonāca līdz Aizputei (Asseboten), kuras pils aizstāvji, zinot Dzintares likteni, padevās bez cīņas, dodami kristiešiem par ķīlu labiešu dēlus. Tad: „Uz savu pili Kuldīgā nu brāļi kuldīdznieki jāja, un lielie karapulki gāja uz Rīgu sveiki, veseli“.

Kad kuršu pils vietā tika uzbūvēts Kurzemes domkapitula sēdekļa jeb mītnes mūra komplekss, dēvēts arī par bīskapa pili, nav zināms. Lai arī ne vienā vien avotā par domkapitula celtniecības aptuveno laiku minēts 13. gadsimts, jāpiekrīt gan Latvijas pilskalnu pētniekam Ernestam Brastiņam (Latvijas Pilskalni, 1923), gan vēsturniekiem Andrim Caunem un Ievai Osei (Latvijas Viduslaiku Mūra Baznīcas, 2010), ka Kurzemes domkapituls savu mītni līdz ar bīskapijas Domu Aizputes kuršu pilskalnā ierīkoja tikai 14. gadsimtā. Turklāt, cik zināms, bīskapa Aizputes pils pirmoreiz minēta 1338. gadā, Kurzemes bīskapam Johanam II precizējot savu zemju robežas. Savukārt senākais mums zināmais dokuments, kurā Aizpute nosaukta par domkapitula mītni, ir Aizputei 1378. gadā piešķirto pilsētas privilēģiju dokuments.

Domkapitula mītnes kompleksā bija arī tikai kapitula vajadzībām izmantojama doma baznīca. Vai tā bija tā pati Latvijas viduslaiku pētnieka Indriķa Šterna pieminētā Aizputes Sv. Marijas baznīca, vēsturnieks nemin.

Stipri pārbūvēta līdz mūsdienām saglabājusies tikai baznīca, kas, cik mums zināms, tika atjaunota 1555. gadā, tikpat kā no jauna celta 1698./99/ gadā, vēlreiz pārbūvēta 1733. gadā. Sākumā tā bijusi bez zvanu torņa, tad tas piebūvēts zemāks par pašu baznīcu. Tagadējo izskatu baznīca ieguva 1860. gadā.

Mūsdienās virs baznīcas ieejas durvīm redzamas metālā kalts uzraksts „ANNO 1254”, kam pilnīgi noteikti nav nekāda sakara ar šo baznīcu.

Rakstisku liecību par šā gadskaitļa izcelsmi atstājis pirmais Aizputes muzeja veidotājs un vadītājs gleznotājs Jānis Audriņš: „Par uzrakstu ANNO 1254 man jāatzīstas nedarbā. Kāds ļoti patīkams kungs, kas bija ilgus gadus studējis Tērbatā teoloģiju, bet iznācis tikai ērģelnieks, bija atradis kaut kur ordeņa noteikumos, ka pēc ordeņa pils uzcelšanas noteiktā laika atstarpē jāceļ baznīca. Pēc viņa aplēsumiem, tam jābūt 1254. gadam. Man vajadzēja pagatavot zīmējumus burtiem un skaitļiem tam laikam atbilstošā stilā, pēc kuriem vietējais kalējs to lieliski veica dzelzī. Tātad gada skaitlis šeit tīri teorētisks.” Atliek vien piebilst, ka šī turklāt nekad nav bijusi ordeņa baznīca.

Diemžēl kļūdains ir arī A. Caunes un I. Oses pieņēmums, ka Doms un 1378. gadā Aizputes pilsētas tiesību dokumentā pieminētā Sv. Jāņa Evanģēlista Aizputes draudzes baznīca ir viens un tas pats dievnams, proti, Aizputes kuršu pilskalnā uzceltā Kurzemes bīskapa Doma baznīca.

Patiesībā Sv. Jāņa Evanģēlista Aizputes draudzes baznīca tika celta ap to pašu laiku, kad Doms, un atradās tagadējās Atmodas ielas (viduslaikos – Gaišā iela) labā pusē iepretī Jāņa ielas sākumam. Senākais zināmais avots, kurā konkretizēta draudzes baznīcas atrašanās vieta, ir kāds 1569. gada ieraksts Mārburgas Herdera institūta arhīvā esošajā t.s. Aizputes grāmatā - no Sv. Jāņa baznīcas sākās Garā iela, kas beidzās pie klostera. Viduslaiku Garās ielas vietā mūsdienās ir divas ielas – Jāņa un Kuldīgas. Savukārt uz Domu veda Baznīcas ieliņa - mūsdienu Tebras iela.

Tā kā jau 16. gs. beigu ierakstos tajā pašā Aizputes grāmatā Gaišās ielas labā pusē pieminēti tikai Jāņa baznīcas kapi (mūsdienu Atmoda ielas 14. nama gruntsgabalā un tam piegulošajā pilsētas centrālā laukuma daļā), jāsecina, ka vecā Jāņa baznīca tad vairs netika izmantota. Tās mūri bija saglabājušies vel 18. gs. vidū, kad Aizputes draudze atļāva Piltenes landrātu kolēģijai izmantot šo mūru akmeņus jaunceļamā, bet tomēr neuzceltā bruņniecības nama pamatiem. Tā paša gadsimta beigās bija palikušas vairs tikai Jāņa baznīcas pamatu drupas.

Tieši kad bijusī doma baznīca tika pārdēvēta par Sv. Jāņa baznīcu, mums nav zināms. Domājams, tas notika pēc tam, kad reformācijas gaitā hercogs Magnuss, būdams Kurzemes bīskaps, dibināja Aizputes luterāņu pastorātu, nododot tam visus bīskapijas domkapitula īpašumus. Tad arī Doms kļuva par Aizputes luterāņu draudzes baznīcu. Tomēr vēl ilgi pēc tam pēdējā visos dokumentos, ieskaitot baznīcas vizitācijas (baznīcas un draudzes darbības pārbaudes) protokolus, dēvēta vienkārši vai nu par Aizputes baznīcu, Aizputes draudzes baznīcu vai Aizputes pilsētas un draudzes baznīcu.

Šķiet, pirmās rakstītās ziņas par to, ka bijušā Kurzemes bīskapijas Doma vietā esošās luterāņu baznīcas patrons ir svētais Jānis, publicējis kāds anonīms aprakstnieks laikraksta Rigaische Stadt-Blätter 1825. gada 4. augusta numurā, kļūdaini atsaucoties uz Aizputes pilsētas dibināšanas dokumentu. Arī Krievijas evaņģēliski luterisko baznīcu un skolu vēstures pētnieks E. H. Bušs 1867. gadā Pēteburgā un Leipcigā izdotajā Krievijas luterāņu baznīcu aprakstā maldīgi pieņēmis, ka ar Aizputes pilsētas dibināšanas dokumentā (1378) minēto Sv. Jāņa Evanģēlista Aizputes draudzes baznīcu ir domāts Kurzemes bīskapa Doms.

Jāpiezīmē, ka pat 1930. gadā, kad Aizputes luterāņu baznīcai pirmoreiz tika rīkotas plašas jubilejas (675 g.) svinības, vietējais mācītājs Hermans Zeilers, sniedzot pārskatu par baznīcas vēsturi, korekti minējis, ka tiek uzskatīts (sic!) – Doma baznīca uzcelta jau 13. gs. vidū un tas varētu būt bijis pirms 675 gadiem. Vienlaikus Zeilers šīs baznīcas vēstures sakarā ne reizi nav pieminējis Sv. Jāņa vārdu.

Tiktāl par pašas Aizputes Sv. Jāņa luterāņu baznīcas vēsturi. Taču ne mazāk interesanta ir arī baznīcas zvanu un ērģeļu vēsture.

Zvani

Uzraksts uz Aizputes baznīcas zvana ārpuses liecina, ka to 1589. gadā izgatavojis slavenais Lībekas rātes ģipša skulptūru un zvanu lējējs Matiass Bennings (viņš arī Benninks) no poļu kara ļaužu sadedzinātā labskanīgā priekšteča, proti, to pārkausējot.

Papētot, ar ko tad poļu kara ļaudis ap to laiku Kurzemē karoja, jāsecina, ka runa acīmredzot ir par 1583. gadu, kad pēc Piltenes apgabala valdnieka dāņu hercoga Magnusa nāves šis apgabals tika ierauts karā. Tā kā Magnuss Piltenes apgabalu bija novēlējis Gotharda Ketlera dēlam Frīdriham, šādu Kurzemes hercoga ietekmes pieaugumu negribēja pieļaut poļi, tādēļ Livonijas Pārdaugavas hercogistes administrators Georgs Radzivils pavēlēja Piltenes apgabalu okupēt. Poļu spēkus komandēja pulkvedis Oborskis, Piltenes apgabala aizstāvēšanu organizēja Johans Bērs.

Tieši kura Piltenes apgabala baznīca cieta minēto kauju ugunīs, nav zināms, tāpat nav ziņu, ka kaujas būtu notikušas Aizputē. Toties ir zināms tās personas vārds, kura parūpējās par liesmu bojātā zvana pārkausēšanu jaunā. Proti, tas izlasāms jau pieminētajā Aizputes baznīcas zvana uzrakstā - Hanss Štrīdebeks. Turklāt zināms arī tas, ka vismaz kopš 1561. gada viņš bijis aizputnieks. Kā rakstīts kādā tā gada nekustamā īpašuma darījuma kopijā, Hanss Štribeks (Strybeck) Aizputē iegādājies apbūvei savā īpašumā Mazo ielu. 1567. gadā Hanss Štribeks (Stribeck) nopircis arī kādu namu. Savukārt 1612. gada Aizputes birģeru sarakstā ir Niklauss Štrīdbeks (Striedbeck) - viens no pilsētas rātskungiem, un Aizputes baznīcas 1623. gada vizitācijas protokolos atrodams Klauss Štrīdebeks (Striedebeck) - Aizputes fogts. Tas ļauj secināt, ka zvans patiešām pasūtināts Aizputes baznīcai, un tas izliets par Aizputes birģera Hansa Štrīdebeka līdzekļiem. (Uzvārdus pēc savas sapratnes pierakstīja dažādi sekretāri vai rakstveži, tādēļ to rakstība gadu gaitā ne reti mainījās).

Kaut arī pēdējie Aizputes dokumentos pieminētie Štrīdebeki - brāļi Johims un Reinholds - 1638. gadā visus savus nekustamos īpašumus pārdeva un acīmredzot pārcēlās uz citu vietu, par Aizputes draudzes kādreizējiem locekļiem Štrīdebekiem joprojām atgādina Hansa Štrīdebeka vārds uz pilsētas draudzei reiz dāvātā baznīcas zvana.

Un tagad mēģināsim noskaidrot, vai šis bija vienīgais zvans Aizputes baznīcā. Latvijas Valsts Vēstures arhīva Aizputes evaņģēliski luteriskās baznīcas fonda dokumentos senākās atrodamās ziņas par Aizputes baznīcas zvaniem attiecas uz 1623. gadu - vizitācijas protokolos norādīts, kāda maksa ķesterim pienākas par apbedīšanu – kapa izrakšanu un apzvanīšanu. Dižciltīgos izvada, zvanot ar visiem zvaniem (tātad to, domājams, bija vairāk nekā divi), baurus jeb dzimtcilvēkus – ar vienu.

Ar „visiem 3 zvaniem” izvadīja arī pēc 1698.-1699. g. baznīcas pamatīgas pārbūves. Var teikt, ka baznīcu uzcēla tikpat kā no jauna. Taču 1703. gada ziemā vētra zvanu torni gandrīz sagāza. Jau vētras laikā tornis steigā tika atstutēts ar baļķiem, bet 1704. gada aprīlī pamatīgi remontēts, un vismaz 1709., 1710. gadā joprojām zvanīts ar visiem 3 zvaniem.

1718. gadā zvanu lējējs Filips Jākobs Ginters Jelgavā bija izlējis Aizputes baznīcai jaunu zvanu, par ko viņam pienācās 100 Alberta dālderi, taču vajadzīgo summu izdevās savākt tikai 1727. gada martā. Tad arī fūrmanis jauno zvanu atvedis uz Aizputi. Tā kā līdz jaunā zvana atvešanai tika izmantoti tikai viens vai „abi” zvani, jādomā, ka viens no mums zināmiem 3 zvaniem ticis izlietots jaunā izliešanai.

Diemžēl starplaikā, kā tas aprakstīts 1721. gada vizitācijas protokolā, baznīcai bija pilnībā iebrucis jumts, sadragājot un sabojājot solus, rotājumus, kanceli un luktu, izņemot vienīgi altāri. Pamatīga plaisa bija parādījusies arī baznīcas dienvidpuses mūra sienā, tādēļ 1721. gadā tika uzcelta palīgbaznīca. Ar 9 baļķiem salaboja arī zvanu torni.

Jaunas baznīcas celtniecību uzsāka tikai 1730. gadā, un 1733. gada oktobrī „lielā baznīca” bija uzcelta. To iesvētīja pirmajā adventē, bet zvanu tornis bija pabeigts jau 1732. gadā, kad 16. jūlijā tajā iekāra ”abus zvanus”. Vienlaikus jāpiemin, ka 1836. gada 9. septembra laikrakstā Das Inland publicētajos izrakstos no Aizputes pilsētas arhīva minēts, ka 1733. gada 16. jūlijā abi zvani abos baznīcas torņos (?) laimīgi un labi Dieva vārdā uzdabūti un iekārti. Taču nekur citur nav izdevies atrast norādi, ka baznīcai jelkad būtu bijuši divi zvanu torņi. Ziņas sniedzējam acīmredzot misējies ne tikai ar gadskaitli vien.

Lai gan pēc Jelgavā izlietā zvana saņemšanas Aizputes baznīcai atkal vajadzēja būt trim zvaniem, baznīcas dokumentos pieminēti vien divi. Iespējams, trešais bija bojāts, un tieši no tā 1739. gadā Lībekā pēc Aizputes mācītāja Kristofera Ludviga Rozenbergera pasūtījuma izlēja jaunu, lielāku, uz kura bija uzraksts „Consistorii Piltensis Assesor, Pastor zu Hasenpoth und Jamaicken” par ko mācītājam 1740. gada janvārī bijis jāsamaksā Joahimam Foigtam Liepājā 284 guldeņi un 15 graši, bez tam par frakti no Lībekas līdz Liepājai (1740. gada janvārī) 3 guldeņi, par atvešanu no kuģa „līdz [Foigta] mājām” 18 graši, par [viņa] saraksti ar Lībeku 2 dālderi un 21 grasis.

1741. gadā mācītājs nomira, tā arī nesamaksājis par izgatavoto zvanu ne grasi. 1750. gada 14. augustā nomira arī Liepājas akcīzes sekretārs Foigts, un tikai 1752. gada 20. oktobrī viņa mantojuma kuratori saņēma par šo baznīcas zvanu pirmo maksājumu - 90 guldeņus un 24 grašus samaksāja Koreles u.c. muižu dzimtkungs fon Dortēzens. 1753. gada 3. februārī muižkungs samaksāja atlikušos 200 guldeņus, un līdz ar to zvans tika „izsniegts un piegādāts”. Nu baznīcai bija atkal trīs zvani.

1802. gada jūlijā no baznīcas torņa noņēma un pārdeva Kupinusa kungam 3 birkavu, 1 podu un 15 mārciņu smagu (~ 513 kg) zvanu, kas ar rātes ratiem tika nogādāts Liepājā un no Liepājas uz Lībeku. Pēc tam ir minēti mazais (domājams, 1739. gadā lietais) un lielais (1589. g.) zvans.

1855. gadā notikusi viena Aizputes baznīcas zvana nomaiņa. Šoreiz Aizputes draudze nolēma nevis pārkausēt veco, bet baznīcas vajadzībām piemērotāku sameklēja un iegādājās maiņas ceļā, piemaksājot 49 sudraba rubļus, kā arī par transportu un citiem ar zvana pārvietošanu saistītiem izdevumiem vēl 4 rubļus. Spriežot pēc šīs samērā nelielās summas, kas tika maksāta par pārvešanu, zvans nav vests no tālienes. No kuras baznīcas – diemžēl varam vien minēt. Toties iespējams noskaidrot, kas pret ko samainīts.

Tā kā 1867. gadā Aizputes baznīcā ir bijuši divi zvani – mums labi zināmais 1589. gadā lietais un iepriekš nekur nepieminēts zvans, kuru, kā liecinājis uzraksts uz tā, 1739. gadā Lībekā izliet likusi Doroteja Keizerlinga, dzim. fon Mēdema, top skaidrs, ka pēdējais ir iemainīts pret tajā pašā 1739. gadā Lībekā ar mācītāja Rozenbergera vārdu izlieto. Zinot, ka Dorotejas vīrs bija no Keizelingu ciltskoka Ķimāles zara, domājams, zvans iepriekš bijis kādā baznīcā Kuldīgas novadā. Iespējams, līdz 1855. gadam tas bijis viens no Kuldīgas baznīcas zvaniem, jo 1744. gada oktobrī šajā baznīcā kristīta fon Keizerlinga no Ķimāles meita.

Abi šie zvani Aizputes baznīcas zvanu tornī bija līdz 1917. gada oktobrim, kad viens zvans tika noņemts, acīmredzot 1855. gadā iemainītais.

Tā kā 1915. gada vasarā no Latvijas uz Krieviju, galvenokārt Maskavu un Ņižnijnovgorodu, izveda ap 2000 zvanu, no kuriem 1920. gados atguva tikai ap 500, Aizputes Sv. Jāņa baznīcas zvans, kas vecuma ziņā līdz Pirmajam pasaules karam bija piektā desmitā, nu ir pirmā piecniekā.

Ērģeles

Droši zināms, ka ērģeles Sv. Jāņa baznīcā bija jau vismaz 1623. gadā. Kā minēts tā gada baznīcas un draudzes darbības pārbaudes protokolā, aprakstot svētdienas dievkalpojuma ceremonijas kārtību Aizputes nevācu (unteutsche) un vācu draudzei, - vāciešiem garīgās dziesmas dziedāt palīdzējis ērģelnieks, spēlējot pavadījumu uz ērģelēm. Latviešu dzimtcilvēki acīmredzot nespēja atalgot ērģelnieku ne naudā, ne graudā.

1676. gadā draudze iegādājusies jaunas ērģeles, kuras izgatavojis ērģeļu būvētājs Gabriels Benediciuss.

1736. gada 13. septembrī Kēnigsbergā Piltenes ķeizariskās konsistorijas piesēdētājs Aizputes un Jāmaiķu mācītājs Kristofs Ludevihs Rozenbergers un [Prūsijas] galma ērģeļu būvētājs Georgs Zīgmunds Kaspari parakstīja līgumu par jaunu ērģeļu izgatavošanu. Meistars apņēmās ērģeles izgatavot un nogādāt 1737. gada Mēmeles gadatirgū, mācītājs – norēķināties četros maksājumos skaidrā naudā un nogādāt ērģeles līdz baznīcai, kur meistara zellis tās iekārtos. Par to zellim jādod brīvs uzturs, nepieciešamie palīgstrādnieki, jāsedz ceļa izdevumi pašam un viņa darbarīkiem.

1737. gada 23. augustā ērģeles bija Aizputē kopā ar pašu to būvētāju, un no 1. septembra baznīcas izdevumos parādās maksājumi plēšu minējam. 1747. gadā ērģeles jau jālabo. To izdara ērģeļu būvētājs Albrehts Jordans. 1790. gadā ērģeles labo ērģeļu būvētājs J. T. Gordans. Labošana turpinājās ik pa laikam, un vienlaikus tika krāta nauda jaunām ērģelēm.

1868. gada 13. maijā ērģeļu būvētājs Hermans ir sastādījis iepriekšēju aprēķinu jaunām 20 balsu (reģistru) ērģelēm ar diviem manuāliem un vienu pedāli par 2.000 rubļiem. 10. jūnijā Aizputes baznīcas priekšnieks noslēdza vienošanos ar Liepājas ērģeļu būvētāju P. C. [Karlu] O. Hermanu senioru par to, ka pēdējais apņemas Aizputes baznīcai uzbūvēt tāda veida ērģeles, kuru balsis vēlāk varētu papildināt līdz divtūkstoš sudraba rubļu vērtībai, tās atbilstoši noskaņot un lietošanai gatavas Aizputes baznīcā uzstādīt. Garantija 10 gadi. Gadījumā, ja būvētājs šajā laikā nomirst, viņa pienākumus pildīs dēls un amata pēctecis Karls Aleksandrs Hermans juniors. Ērģelēm jābūt gatavām vēlākais pēc 10 mēnešiem.

Līgumu parakstīja baznīcas priekšnieks (paraksts nesalasāms), Aizputes mācītājs Johans Vīkbergs, P. C. O. Hermans, vēl kāds, kura paraksts nesalasāms, Aizputes ērģelnieks un mūzikas skolotājs A. Bernts.

1869. gada 15. jūlijā Rigasche Zeitung darīja zināmu, ka 18. maijā Aizputē svinīgi atklātas Liepājas ērģeļbūvētāja K. Aleks. Hermana būvētas jaunas ērģeles ar šimbrīžam 16 balsīm divos manuāļos un pedāli ar iespēju mehānismu paplašināt līdz 21 balsij.

Laikam ritot, ērģeles sāka niķoties, un 20. gs. sākumā draudze nosprieda, ka laiks gādāt jaunas, šoreiz par to izgatavošanu slēdzot līgumu ar firmu, kuras labā slava bija tālu izskanējusi.

1903. gada 21. septembrī tika parakstīta vienošanās starp Aizputes draudzes priekšnieku Eduardu fon Šrēderu un ķeizarisko galma ērģeļu būvētāju Vilhelmu Zaueru par to, ka pēdējais apņemas vēlākais līdz 1904. gada 1. jūlijam par 4.200 rubļiem izgatavot jaunas ērģeles.

Un tā nu šis Frankfurtē pie Oderas 1856. gadā dibinātās ērģeļu būves firmas „W. Sauer” 906. opuss, kuru iesvētīja 1904. gada 27. jūnijā, priecē klausītājus Aizputē jau otro gadsimtu.

Mūsdienās baznīca ir autonomās ev. luteriskās draudzes īpašums.- valsts nozīmes arhitektūras piemineklis.

Baznīcā atrodas Kurzemes bīskapa (1501-1523) Heinriha Bazedova (Henricus Basedow) kapa plāksne, kas reiz sedza viņa apbedījuma vietu zem altāra daļas.

Bazedovs ir cēlies no Lībekas patriciešu dzimtas, bijis Lībekas baznīcas domkungs, mākslu maģistrs, dižciltīgais (magister in artibus, nobilis), Romā esot, iestājies Vācu ordenī kā priesterbrālis. 1520. gadā Romas ķeizars Kārlis V piešķīra Bazedovam lēņa tiesības uz Kurzemes bīskapiju. Pēdējās ziņas par viņu datētas ar 1523.g. 23. februāri.

1523.g. mirušā Heinriha Bazedova kapa plāksne ir 1,82×2,80 m liela kaļķakmens plāksne, kas iemūrētu baznīcas austrumu sienā pa labi no altāra. Plāksnes stūros ir četru evaņģēlistu simbolu: ērgļa, eņģeļa, vērša un lauvas attēli, starp kuriem iekalts teksts. Vidū stāv bīskapa figūra rituālajā tērpā dabīgā lielumā, ko ietver bagātīga gotiskā ornamentika.

Uzraksts gar plāksnes malām latīņu valodā, atjaunojot saīsinājumus, ir šāds: ”Anno Mccccc .. obiit reverendus in Christo pater dominus henricus basdow Curoniensis episcopus cuius anima requiescat in [pace Amen]” (15 .. gadā nomira godājamais Kristū tēvs un kungs Heinrihs Bazedovs, Kurzemes bīskaps, kura dvēsele atdusas mierā).

Pie bīskapa kājām attēloti trīs ģerboņu vairogi: vidū atrodas Kurzemes bīskapijas ģerbonis ar Dieva Jēra attēlu, bet malās bīskapa vecāku - Lībekas rātskunga un birģermeistara Dītriha Bazedova (1477 – 1501) un viņa pirmās sievas Hedvigas, dzimušas Lineburgas, ģerboņi. Nāves gada trūkums liecina, ka bīskaps kapa plāksni pasūtījis pirms savas nāves.

Altāra daļā dienvidu sienā īpaši izbūvētā nišā uz Rīgas granīta un marmora rūpnieka V. Jaundāldera darbnīcā pēc gleznotāja Jāņa Audriņa meta izgatavota granīta postamenta ir novietota tēlnieka Kārļa Zemdegas 1938. gadā veidota piemiņas urna Latvijas atbrīvošanas cīņās un pasaule karā kritušajiem Aizputes draudzes dēliem. Pie postamenta piestiprināta metālmākslinieka Stefana Berca izgatavota sudraba plāksne ar uzrakstu „Jūs upurējāt dzīvību par tēvzemes brīvību”.

Piemiņas urnu, pie kuras goda sardzē stāvēja vecie strēlnieki, 1938. gada 6. novembrī atklāja Kurzemes divīzijas komandieris ģenerālis Oskars Dankers un iesvētīja armijas mācītājs Pēteris Apkalns, piedaloties vietējam latviešu draudzes mācītājam Didriķim Eizengraudam un vācu draudzes mācītājam Valteram Hiršheitam.

Altārgleznas „Krustā sistais” autors ir J. F. Vāgners (1864). Bez tam baznīcā ir arī Johana Lēberehta Eginka glezna „Kristus Ģetzemenes dārzā” (1833).

20. gs. sākuma skats uz Aizputes Baznīckalnu ar Sv. Jāņa baznīcu un
namu Liepājas ielā № 5, kā arī ielas sākuma posma apbūvi.
Priekšplānā Dzirnavu dīķis.

Skats uz Aizputes Baznīckalnu 2014. gadā

20. gs. sākuma skats uz Sv. Jāņa baznīcu. Priekšplānā Liepājas ceļš ar koka tiltu
un tagadējās Liepājas ielas № 5 apbūve. Pa labi no tās tālumā
redzama sinagoga, aiz tās ebreju lūgšanas nams.

Skats uz Sv. Jāņa baznīcu 2015. gadā

ATGRIEZTIES UZ IELAS SĀKUMU