34. - 35. lapaspuse

34. lapaspuse

ievēlē vienu fogtu un divus ķemererus, kuriem jābūt taisnīgiem un pilsētai derīgiem. Un kad rāte atkal ir apsēdusies un izkārtojusies, kā šeit stāv rakstīts, šo ir jālasa rātes priekšā mēnesi ilgi, lai katrs zinātu, kā jārīkojas – tiklab bagātie, kā nabagie.

Ko ir jāievēro svešajiem viesiem[1] vai piligrimiem[2]

Kad piligrimi vai citi viesi ierodas šeit, šinī pilsētā, viņiem pirmajā gadā jāizmanto mūsu pilsētas tiesības tāpat kā mūsu namniekiem. Un ja viņi gada laikā šeit gribētu būvēties, iestāties amatos vai ģildēs[3], to viņi nedrīkst darīt. Viņiem vispirms ir jāiegūst namnieka tiesības, un, kurš tās iegūst, maksā pilsētai sudraba mārku[4].

Ja notiktu, ka piligrimi gribētu sev ievēlēt fogtu[5], tas viņiem jādara ar rātes piekrišanu. Un kad viņi to būs ievēlējuši, viņiem to nākošajā piektdienā jāatved uz rātsnamu rātes priekšā, kur viņam jāpaziņo, ka viņam jātiesā piligrimus pēc mūsu pilsētas tiesībām. Ja piligrims apsūdz vīru, lai tas būtu namnieks vai viesis, bet nav piligrims, to ir jātiesā [pilsētas] tiesas fogtam. Un kad ir uzklausīti viņu nodarījumi, tiem jāatbild rātei pilsētas mūros.

35. lapaspuse

Pirmā daļa. Par rāti. I.

Ja rāte sanāk kopā un izskata kādu lietu, ko grib lielākā daļa, tas ir likums un taisnība, un tam ir jānotiek.

Ka neviens ar nekādiem lieciniekiem nedrīkst iebilst spriedumam, ko rātskungi ir taisījuši rātsnamā. II.

Ja spriedums nāk no rātsnama un rātes, abas puses ir apsūdzējušas un atbildējušas, rātskungi ir atraduši spriedumu un to pasludina, to neviens nedrīkst apstrīdēt ar nekādiem lieciniekiem, ka spriedums tāds nedrīkst būt, bet ja rātskungu lielākā daļa to ir atzinuši, tam ir jāpaliek par likumu un taisnību.

Ja vīrs grib apstrīdēt spriedumu, tas jādara rātsnamā tiesas priekšā, un ne citādā veidā. III.

[1] Viesi – tirgotāji, kas ieradušies un ilgāku laiku uzturas pilsētā tirgošanās nolūkos.

[2] Piligrimi, tiešā nozīmē svētceļnieki – ļaudis, kas no dažādām zemēm ieradās Livonijā, lai piedalītos karagājienos pret pagāniem. 14.gs. regulāri karagājieni notika uz lietuviešu zemēm. Karagājienos iegūto laupījumu piligrimi pārdeva Rīgā vei veda sev līdzi, atgriežoties dzimtajās zemēs.

[3][3] Ģildes bija namnieku biedrības savstarpējai palīdzībai, viesīgai kopdzīvei un reliģiskās dzīves kopšanai. 14.gs. vidū Rīgā bija izveidojušās tirgoņu Lielā ģilde un amatnieku Mazā ģilde ar vēlētiem eltermaņiem jeb oldermaņiem priekšgalā. Atsevišķu amatu Rīgas amatnieki līdzīgos nolūkos 14.gs. sāka apvienoties amatos jeb cunftēs ar vēlētiem vecākajiem priekšgalā. (Šterns I. Latvijas vēsture 1290 – 1500 – B.v., 1997., 247.-255.lpp.) Visi pilsētas namnieki veidoja pilsētas kopienu.

[4] Sudraba mārka – sudraba svara vienība, no kuras bija jāizkaļ noteikts monētu daudzums. Vecā Rīgas mārka bija 207,13 grami tīra sudraba. Vienā mārkā ietilpa 48 ēres, vai 144 ārtaugi, vai 1728 feniņi. (Šterns I., 2002., 500.lpp.) 1515.g. Livonijā sāka kalt mārku kā sudraba monētu. 1 mārka tika pielīdzināta 4 vērdiņiem vai 36 šiliņiem.

[5] Piligrimu fogtu vajadzēja ievēlēt no piligrimu vidus, un viņš tiesāja vienīgi piligrimus.