DODAMIES CEĻĀ
Aizputes - Liepājas dzelzceļa stacijas ēka
Pastaigu sāksim ar tā Aizputes viesa acīm, kurš savulaik ieradās šajā Lejaskurzemes gleznainajā mazpilsētā ar vilcienu, kas no 1899. gada līdz 1964. gadam savienoja Kurzemes dižpilsētu Liepāju ar Aizputi, tādēļ vispirms ielūkosimies šī satiksmes ceļa vēsturē.
Pirmoreiz ideja par Liepājas un Aizputes savienošanu ar dzelzceļu abās pilsētās publiski tika apspriesta jau 1890. gadā, kad 11. novembrī Aizputē notika namsaimnieku kopsapulce, un pret šādu priekšlikumu nebalsoja neviens. Taču neviens arī nepiekrita tādam nolūkam maksāt paaugstinātus nodokļus. Tomēr Liepājas pilsētas domes darba kārtībā šis jautājums palika līdz tā sekmīgam atrisinājumam 9 gadus vēlāk.
Liepāja – Aizputes šaursliežu pieveddzelzceļš bija pirmā šaursliežu dzelzceļa līnija Kurzemē un Latvijā vienīgā ar vācu šaursliežu dzelzceļiem raksturīgo 1000 mm sliežu platumu, kas atbilda Liepājas ielu dzelzceļa sliežu platumam, līdz ar to ļāva Liepājā ievestos preču vagonus nogādāt līdz pilsētas centram.
Dzelzceļš piederēja privātai akciju sabiedrībai (AS), kuras statūti tika apstiprināti 1896. gada 22. maijā, kad „Kungam un Ķeizaram labpatika šos statūtus caurlūkot un Visaugstāki apstiprināt“. AS dibinātāji bija: Kurzemes guberņas Grobiņas apriņķa muižniecības priekšnieks barons Karls Manteifels, kas gadu iepriekš bija mantojis Kazdangas muižu, Aizputes apriņķa muižniecības priekšnieks barons Leons Buhholcs, Liepājas pilsētas galva Hermans Adolfi un Aizputes pilsētas galva Vilhelms Grots.
Liepājas - Aizputes dzelzceļa līniju projektu izstrādāja Liepājas inženieris Eižens Bērs, bet visi darbi, sākot ar projekta izstrādi un tā realizāciju tika saskaņoti ar valdības inženieri V. Savicki Carskoje Selo. Aizputes stacijas ēku projektēja Pēterburgas arhitekts V. Hercenšteins.
Galvenais iemesls, kādēļ privātais projekts baudīja cara labvēlību, bija strauji augošais Liepājas iedzīvotāju skaits, kā rezultātā pilsēta izjuta akūtu pārtikas trūkumu, kas to bija padarījis par vienu no impērijas visdārgākajām pilsētām. Rudeņos un pavasaros, kad lauku ceļi kļuva praktiski neizbraucami, stāvoklis kļuva vēl bēdīgāks. Tas, protams, sadārdzināja arī Liepājā dislocētās armijas un flotes apgādi.
Ņemot vērā, ka jaunatklātās dzelzceļa līnijas Aizputes stacija līdz pat 1920. gada agrārai reformai atradās nevis pilsētas, bet gan Aizputes Pilsmuižas teritorijā apmēram 1,3 km aiz toreizējās pilsētas rietumu robežas, pilsētas pašvaldībai kopā ar Pilsmuižas īpašnieku bija jārūpējas par kvalitatīvu zemes ceļu no stacijas līdz pilsētai. Aizputes dome bija spiesta ielu uzturēšanas un remonta darbiem 1898. gadam iepriekš plānoto 320 rubļu vietā izlietot 714,83. Tāpat bija jāuzlabo arī ielu apgaismošana, iegādājoties 10 jaunas apgaismošanas lampas.
Pirmā, izmēģinājuma, vilciena ierašanos Aizputes stacijā 1899. gada 12. oktobra vēstulē Fricim Brīvzemniekam aprakstījusi Aizputē dzīvojošā viņa pusmāsa skolotāja Vilhelmīne Treilande:
„Šorīt Aizputē notika jauns kas: Man pilsētas valdē būdamai piepeši uz ielas norīb troksnis. Kungi no sēdekļiem pieceļas, pieiet pie logiem un ierauga lielu rindu kariešu, kuŗās sēž Liepājas kungi, un viens otram dziļi uzbudināts pasaka to prieka vēsti, ka pirmais vilciens no Liepājas pienācis.”
Sabiedrības lietošanai dzelzceļa līnija tika nodota tieši nedēļu vēlāk – 19. oktobrī, bet 31. oktobrī Liepājas dzelzceļa pasažieru stacijā notika dzelzceļa svinīgā atklāšana, kas noslēdzās ar ne mazāk svinīgām vakariņām Liepājas Hotel Petersburg lielajā zālē. Ar urravām tika sveikts dzelzceļa direktora Cinka tosts par Viņ Ķeizarisko Majestāti. Orķestris atskaņoja valsts himnu, un veiksmi jaunajam dzelzceļam vēlēja Liepājas cietokšņa komendants pulkvežleitnants Lazarevs.
Jau līdz minētajam 31. oktobrim bija pārvadāts 3.971 pasažieris, bet līdz 1900. gada 1. aprīlim - 41.740 pasažieri (2. klasē 2.745, 3. klasē 38.995), kā arī 674.391 puds kravas.
Līdz pat 1938. gada 18. janvārim (bez izņēmuma arī 1. pasaules kara gados) šo dzelzceļa līniju ekspluatēja privātā Liepājas - Aizputes pievedceļa akciju sabiedrība. 20. gadu pirmā pusē viens no Liepājas - Aizputes dzelzceļa valdes locekļiem bija Latvijas ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meierovics.
1938. gada 1. augustā to pārņēma valsts un nodeva Latvijas Dzelzceļu virsvaldes rīcībā un īpašumā. 1939. gadā Liepājas – Aizputes dzelzceļš tika pārveidots 750 mm platumā un pievienots Liepājas preču stacijai, bet līdzšinējā stacijas ēka Liepājas kanālmalā nojaukta.
lokomotīve ar preču vagonu ap 1900. gadu
Starp sliežu ceļu un stacijas ēku redzams stacijas restorāns un bufete.
Mūsdienās stacijas ēka ir privātīpašums.
Kreisā malā aiz stacijas ēkas redzams pasažieru vagons, tā priekšā pavadītāji. Stacijas priekšā redzami pajūgi, kas gaida pavadītājus, lai vestu tos mājās. Redzami arī vieglo ormaņu rati. Noteiktās dienās un laikos bija diližansu satiksme maršrutā Aizputes stacija – Kuldīga un otrādi. 1902. gadā tiesības pārvadāt pasažierus no Aizputes stacijas uz Kuldīgu ir bijušas 3 važoņiem, kas nedrīkstēja vest pasažierus no stacijas uz Aizputi.
Vēl 1925. gadā pasažieru pārvadāšanai starp dzelzceļa staciju un pilsētu bija 1 vienzirgu un 2 divzirgu važoņi, kas uzturēja arī pasažieru satiksmi ar Kuldīgu.
Bija arī Pasta - telegrāfa kantora algoti pasta vedēji, kas ar saviem zirdziņiem veda pasta maisus uz staciju un otrādi.
1931. gada jūlijā Liepājas – Aizputes dzelzceļa AS atklāja autobusu satiksmi starp staciju un pilsētu ar pieturu „Pie Feldmaņa” Atmodas ielā 14.
Aizputes stacija 1930. gadā
20. gs. 20-30. gados
Aiz lokomotīves pirmie ir preču vagoni. Bija arī vilciena sastāvi, kuros aiz lokomotīves atradās pasta vagons, aiz tā četri 3. klases, divi 2. klases pasažieru vagoni, aiz tiem vairāki preču vagoni.
Tālruņi: Mob.t. 29623284
e-pasts: 
Mājas lapa: 