16. - 17. lapaspuse

16. lapaspuse

Kurzemes baznīcas domkapitula 1378. gada privilēģiju raksta tulkojums augšvācu valodā. Spriežot pēc rokraksta, 18. gs. vidus.

17. lapaspuse

Kurzemes vietniecības[1] pārvaldes rīkojums guberņas maģistrāta prezidentam Hēferam.

Pēc tam, kad guberņas maģistrāta prezidents Hēfers ir iesniedzis ziņojumu guberņas vietniecības pārvaldei par dažādām grūtībām Aizputes pilsētā dzīvojošo ebreju tirgoņu organizēšanā, guberņas pārvalde minēto jautājumu risināšanai ir noteikusi šādus uzdevumus:

Prezidentam Hēferam šīs pretošanās sakarā tiek uzdots Aizputes pilsētas organizēšanā paveikt sekojošo.

1. Aizputes pilsētā dzīvojošajiem ebreju tirgoņiem un iedzīvotājiem, saskaņā ar Piltenes apgabala 1783.g. 3. marta landtāga lēmuma 3. paragrāfu, līdz šim izmantotās tiesības nodarboties pilsētā ar namnieku uztura iegūšanu un amatiem, no jauna ir apstiprinātas, un pie tā arī jāpieturas saskaņā ar Viņas Ķeizariskās Majestātes 1795.g. 15. aprīļa manifestu par katra un visu iedzīvotāju privilēģiju un tiesību, kas viņiem ir likumīgi piešķirtas, apstiprināšanu.

[1] Vietniecība – valsts pārvaldes iekārta pēc Krievijas imperatores Katrīnas II 1778.g. aizsāktās administratīvās reforma, kas Kurzemē un Piltenes apgabalā tika ieviesta pēc to pievienošanas Krievijas impērijai 1795.g. Saskaņā ar to, Piltenes apgabals un Kurzemes – Zemgales hercogiste tika apvienota vienā Jelgavas guberņā, ko pārvaldīja carienes iecelts gubernators jeb vietnieks, un guberņas valde. Guberņa bija iedalīta 9 apriņķos, tostarp Aizputes. Katrīnas II dēls Pāvils I vietniecības iekārtu 1797.g. atcēla, taču impērijas iedalījums guberņās un to pārvaldes struktūra saglabājās. (Dunsdorfs E. Latvijas vēsture 1710 – 1800 – Stokholma, 1973., 244.-247.lpp.)