22. - 23. lapaspuse

22. lapaspuse

Pomerānijā dzimušais Johans Linde 1750.g. ieradās Aizputē, un šeit ierīkoja pirmo aptieku tagadējā katoļu lūgšanu namā. Vēlāk viņš aptieku pārcēla uz namu pretī rātsnamam, un 1790.g. aptieku nodeva savam znotam Maurīcijam Verniham.[1]

1835.g. martā.

Aizputes rātsnams ir uzcelts un iekārtots pirms aptuveni 70 gadiem tālaika birģermeistara Johana Baumgertela vadībā, tātad 1765. gadā.

23. lapaspuse

Rīgas tiesību[2] reģistrs

Pirmā daļa jeb rātes reģistrs

Vispirms ir uzrakstītas abas privilēģijas latīņu un vācu valodā, ko Aizputes pilsētiņai ir devusi priekšniecība. Tās atrodas 2., 3. un 4. lapā.

Tad seko par rātes vēlēšanām, un ko ievēlētajiem rātskungiem jādara Rīgas pilsētas labā. Sākas 9. lapā.

1. Tad sākas Rīgas tiesību pirmā daļa par rāti, un pirmais punkts ir: Ko grib rātes lielākā daļa, tam jāpaliek par likumu. Tas sākas 10. lapā.

2. Ka neviens spriedums nedrīkst būt pretrunā ar rātskungu nolemto.

3. Ka vīram, kurš grib apšaubīt spriedumu, to jādara tiesā, un ne citādi.

4. Ka tiesas sprieduma apšaubījums jāieraksta tiesas grāmatā.

5. Ka rātes spriedumam ir jāpaliek spēkā, un neviens tam nedrīkst pretoties.

6. Ka neviens nedrīkst traucēt rātes sprieduma pasludināšanu rātsnamā.

7. Ka neviens nedrīkst griezties pie cita par rātes spriedumu, kas attiecas uz viņu.

[1] Pēc rokraksta spriežot, ieraksts datējams ar 19.gs. 30.-tajiem gadiem.

[2] Rīgas tiesības jeb statūti – kodekss, kas regulēja pilsētas pārvaldi, tiesāšanu, sabiedrisko kārtību, namnieku un iedzīvotāju civilās un kriminālās tiesības. Aizputes pilsētas grāmatā norakstītas tā sauktās Pārstrādātās Rīgas tiesības jeb statūti, kas tapušas 13.gs. deviņdesmitajos gados vai 14.gs. pašā sākumā, pārstrādājot Rīgas pilsētā kopš 1225.g. spēkā bijušās Rīgas – Gotlandes, Rīgas – Tallinas, Rīgas – Hāpsalas un Hamburgas – Rīgas tiesības, kā arī pievienojot fragmentus no Lībekas un Magdeburgas pilsētu tiesībām. Tās bija spēkā pilsētā un tai piederošajā lauku teritorijā – patrimoniālajā apgabalā. Rīgas tiesību kodeksus oriģinālvalodā izdevis vācbaltiešu vēsturnieks L. J. G. Napjerskis avotu krājumā “Die Quellen der Rigischen Stadtrechte” (1876). (Zeids T. Senākie rakstītie Latvijas vēstures avoti – R., 1992., 69.-70. lpp.) Rīgas tiesības 14.-15.gs. gaitā tika piešķirtas un bija spēkā visās pilsētās mūsdienu Latvijas teritorijā gan ordeņa, gan bīskapu zemēs – Aizputē, Koknesē, Kuldīgā, Straupē, Valmierā un Ventspilī. Izmainītā veidā Rīgas tiesības pastāvēja spēkā līdz 1877.g. Krievijas impērijas pilsētu pašvaldību reformai.