2.3. Pilsētas statusa - Rīgas tiesību piešķiršana Aizputei
Rīgas tiesības nozīmēja pilsētas pašpārvaldi un namnieku pakļautību civilajām un kriminālajām tiesībām, kas 13./14.gs. mijā tika apkopotas Rīgas rātes pieņemtajā jaunajā Rīgas tiesību kodeksā – tā sauktajos pārstrādātajos Rīgas statūtos. Tajos sākotnēji bija 175 panti, kas regulēja rātes vēlēšanas un darbību, tiesāšanas kārtību, tirgošanās un mantošanas kārtību, kā arī noteica sodus par dažādiem pārkāpumiem.
Viduslaiku pilsētas galvenā pazīme bija pašpārvalde un tiesas autonomija. Pilsētu pārvaldīja pašpārvaldes orgāns – rāte, ko veidoja no namnieku vidus ievēlēti rātskungi. Saskaņā ar Rīgas statūtiem, rātē visi jautājumi bija izlemjami ar balsu vairākumu. Rātes sēdes sasauca tās priekšsēdētājs - birģermeistars, un katra rātskunga, kurš nebija saslimis, pienākums bija tajās piedalīties.[1]
Neviens namnieks nedrīkstēja otru pats tiesāt, bet neviens nebija spiests arī citu apsūdzēt. Ja par kādu namnieku sūdzējās rātei, šo apsūdzību iztiesāja pilsētas fogta jeb soģa tiesa, ko vadīja fogts un divi rātskungi kā piesēdētāji.[2]
Kurzemes bīskaps un domkapituls jaundibināmās Aizputes pilsētas namniekiem piešķīra Rīgas tiesības tādā pašā veidā, kādā tās izmantoja Kuldīgas un Ventspils namnieki. No dokumenta teksta izriet, ka Rīgas tiesības Aizputei, tāpat kā minētajām ordeņa pilsētām tikušas piešķirtas mainītā veidā - proti, tādā, kas neskar pilsētas kunga – Kursas domkapitula tiesības, turklāt uzsvērts, ka Aizputes namniekiem kapitulam pēc tiesībām jāpilda tas pats, ko Kuldīgas un Ventspils namnieki pilda saviem kungiem - Kuldīgas un Ventspils piļu komturiem.[3]
Minētais dokuments skaidri informē, kas bija Livonijas ordeņa pilsētu kungs: tās pils komturs, pie kuras bija izveidojusies pilsēta. Par pilsētas rātes varas ierobežošanu liecina fakts, ka Kuldīgas rāte sākotnēji nebija tiesīga izdot rīkojumus, kas būtu saistoši visiem pilsētas teritorijas (Stadt Freiheit) iedzīvotājiem. Tikai 1369.g. 6. novembrī mestrs Vilhelms no Frimersheimas paziņoja, ka viņš Kuldīgas rātskungiem ir piešķīris īpašu varu to darīt gadījumos, kad tas nepieciešams pilsētai.[4]
Ordeņa kapitulā 1368.g. 6. novembrī tika noteikts arī zemeskunga nodoklis Kuldīgas pilsētai.[5] 1470.g. mestrs Johans Volthūzs no Herses Kudīgas pilsētas Kalna daļu atbrīvoja no nodokļa pils konventa labā, jo Kuldīga nesen bija piedzīvojusi postu – visticamāk ugunsgrēku, un piešķīra Kalnā esošos tukšos gruntsgabalus draudzes baznīcai.[6]
No šiem avotiem iespējams secināt, ka Kuldīgas pilsētas privilēģijas un zemi piešķīra ordeņa vadība, un pilsēta maksāja nodokļus ordeņa pils konventam līdzīgi kā Vācu ordeņa zemēs Prūsijā. Pilsētas zemes virsīpašnieks bija ordenis. Nav zināms, vai pilsētas amatpersonas - birģermeistari un rātskungi tika ievēlēti, jebšu tos iecēla ordeņa vadība kā Prūsijā. Domājams, arī Aizputes pilsētas tiesības bija ierobežotas līdzīgā veidā – ar nodokļiem, virsīpašuma tiesībām un amatpersonu iecelšanas tiesībām, kādēļ Aizputi par pilnīgi autonomu vienību vismaz viduslaikos nosaukt ir grūti.
Bīskapa vasaļi jeb lēņavīri kā lēni varēja saņemt arī gruntsgabalus pilsētā. 1505.g. 30. martā Kurzemes kapitula Aizputes (Azenpot) pilī dekāns un viceprāvests Nikolajs Lembiks un Kurzemes baznīcas kapituls apliecināja, ka viņi ar Kurzemes bīskapa Heinriha gribu, ziņu un piekrišanu Heinriham no Sakenas un viņa mantiniekiem ir izlēņojuši gruntsgabalu (hweszstede) pie ielas, kas ved uz pelēko klosteri domkapitula Aizputes pilsnovadā (burchsokinge).[7]
[1] Šterns I. Latvijas vēsture 1290 – 1500 – B.v., 1997., 168.lpp.
[2] Šterns I., 1997. 169.lpp.
[3] LUB, 3.Bd., S.105
[4] LUB, 3.Bd., S.74
[5] Akten und Rezesse... Akten und Rezesse der livländischen Ständetage. Hg. von O. Stavenhagen, L. Arbusow jun., A. Bauer. 1.Band, 1.Lieferung, S.60
[6] Hennig E. Geschichte der Stadt Goldingen – Mitau, 1809, S. 176
[7] LUB, 2.Abteilung, 2.Teil, S.579