Atmodas iela Nr.12, 10

Atmodas iela № 12 un № 10 ap 1900. gadu

Atmodas iela № 12 2014. gadā

Kad celts nams № 12, ziņu trūkst, taču zināms, ka jau 18. gs. beigās šeit bijušais nams piederēja Aizputes rātskungam un birģermeistaram 3. ģildes tirgotājam francūzim Žakam Petiponam (Jaques Petitpont), kurš jau 1795. gadā bija Aizputes rātskungs. No 1803. līdz 1808. gadam viņš bija Aizputes birģermeistars.

1825. gadā te bija Peisaha Feitela un Zahariasa Levina degvīna pārdotavas.

Pēc vīra nāves 1827. gadā par īpašnieci kļuva atraitne Elizabete Petipona.

1842. gadā šeit Policijas ielas namā viņai bija viesnīca.

1844. gadā šo īpašumu par 2.000 rubļiem nopirka tirgotājs Salomons Tamborers, un 1859. gadā tas pārgāja viņa mantinieku īpašumā.

1863. gadā īpašnieks bija S. Tamborers. 1879. gadā gruntsgabals bija Tirgus ielā, un S. Tamborera namā bija Namnieku biedrība ar krogu, ko pārzināja biedrības ekonoms Heinrihs Meiers. Tajā pašā gadā no Tamborera namu par 7.150 rubļiem nopirka Jeanots (Izraels) Feinbergs, kam šeit bija manufaktūras un galantērijas preču veikals. Vienlaikus te bija arī Kuldīgas ebreja Jākoba Meiersona minerālūdens iestāde, Jankela Beitlera koloniālpreču veikals, ko pārzināja Josels Beitlers. Bija arī Friča Damboviča un Hugo Zēhūzena kurpnieku darbnīcas.

1888. gadā Jeanots Feinbergs šo savu īpašumu pārdeva dēlam Žanno Feinbergam, un vismaz kopš 1896. gada pie šī nama bija fotogrāfijā redzamā izkārtne, kas liecināja, ka šeit atrodas Žanno Feinberga manufaktūras un galantērijas preču veikals.

1914. gadā namu un līdz ar to arī veikalu mantoja Ida Feinberga.

20. gados šeit bijis fotogrāfs Salamons Bergers, Judeļa Hackinda manufaktūras preču veikals, Samuila Feitelberga aptiekas preču veikals, Ziva saldumu veikals, B. Kagansona ādu tirgotava un arī Zemnieku Savienības Aizputes rajona nodaļa ar kluba bufeti. 1928., 1929., 1930. un 1931. gadā šeit bija arī nedēļas laikraksta Lejaskurzemes Ziņas redakcija un ekspedīcija.

30. gados Šlaums Grīnfelds te tirgojies ar gaļu, Līze Zauere ar pārtiku un delikatesēm. Ernestam Tilgalim šeit bijusi maiznīca – tējnīca, Krišim Pumpuram velosipēdu tirgotava, Zārai Hiršhornai un Leibam Ickovičam manufaktūras un galantērijas preču veikali. Bija arī fotogrāfes Otīlijas Sproģes (pēc laulībām – Plepe) darbnīca.

Mūsdienās – padomju laikā uzbūvēta pašvaldības dzīvojamā māja.

№ 10 celšanas gads nav zināms. 18. gs. otrā pusē šeit bija otrā zināmā Aizputes aptieka, kas piederēja aptiekāram un birģermeistaram Johanam Lindem, no kā to 1788. vai 1790. gadā pārņēma Lindes znots aptiekārs Konstantīns Maurīcijs Vernihs (Constantin Mauritius Wernich).

No Verniha aptieku 1823. gadā par 5.000 rubļiem nopirka aptiekārs Frīdrihs Millers, un tā no Verniha aptiekas kļuva par Ērgļa aptieku.

1825. gadā šeit bez aptiekas bija arī Eliasa Pereca galantērijas preču veikals.

1829. gadā aptiekas namu mantoja Millera atraitne, kas to 1835. gadā pārdeva aptiekāram Kristofam Heinriham Šmitam.

Pēdējais šīs aptiekas īpašnieks bija provizors Oto Kristians Hese, kas to 1857. gada 22. martā par 2.500 rubļiem nopirka un 4 dienas vēlāk par 4.000 rubļiem pārdeva tirgotājam Mozesam Bernicam, un aptieka šajā adresē beidza pastāvēt.

1877. gadā šo namu mantoja tirgotājs Ādolfs (Ābrams) Bernics, kam 1879. gadā šajā toreizējās Tirgus ielas namā bija manufaktūras un galantērijas preču veikals un krogs. Te bija arī Emmas Markaus maiznīca, 1884.gadā - Tevjes Bordeila manufaktūras un galantērijas preču veikals un Kārļa Kērera maiznīca, 20. gs. sākumā – Gites Bernicas manufaktūras preču veikals, Ernsta Vāpes maiznīca un Žanno Mihelsona kurpnieka darbnīca.

Lai gan Aizputes pilsētas būvkomiteja 1897. gada 2. aprīlī apstiprināja šīs ēkas pārbūves projektu, iespējams, ka fotogrāfijā tomēr redzam to tādu pašu, kāda tā bija tolaik, kad tajā vēl bija aptieka, jo 1910. gadā pilsētas būvkomisija konstatējusi, ka galvenā dzīvojamā ēka ir bīstama tās iedzīvotājiem, kādēļ tā no iedzīvotājiem jāatbrīvo un kapitāli jāpārbūvē, kas liek secināt, ka minētais pārbūves projekts nav īstenots.

1912. gadā ēku mantoja Ādolfa Bernica atraitne Marianne un dēls Šulems Aleksandrs. 1915. gada Aizputes māju sarakstā ēkas stāvoklis jau raksturots kā vidēji labs.

1929. gadā par vienīgo mantinieku kļuva Šulems Aleksandrs Bernics.

20. gados šeit bija Paulas Bundzenieces manufaktūras, galantērijas un modes preču veikals, kas te atradās vēl 1931. gadā, kā arī J. Mihelsona apavu veikals, Betijas Rolofas cepuru un puķu veikals, K. Veidemaņa sīkpreču tirgotava, Elizabetes Veidemanes manufaktūras preču veikals, Ženijas Arājas frizētava. Kādu laiku 1929. un 1930. gadā šeit bijusi arī nedēļas laikraksta Lejaskurzemes Ziņas redakcija un ekspedīcija. 30. gados šeit bija Markusa Glāzera apavu veikals, Betijas Rolofas cepuru un galantērijas preču tirgotava, Beiles Tilimas manufaktūras un galantērijas preču tirgotava, Šores Nizecikas tējnīca – saldumu veikals, vēlāk Annas Rožkalnas tējnīca un ēdienu veikals.

No 1933. gadā par šo ēku sniegtām ziņām uzzinām, ka tajā bijuši 13 dzīvokļi - 14 istabas un 3 virtuves, kā arī 4 tirdzniecības telpas, 2 rūpniecības telpas un 3 saimniecības telpas.

ATGRIEZTIES UZ IELAS SĀKUMU