Atmodas ielas nami Nr. 24, 26, 28, 30

Atmodas iela № 24, № 26, № 28 un № 30 1890. gadu beigās

Atmodas iela № 24, № 26, № 28 un № 30 2014. gadā

Atmodas iela № 24 20. gs. sākumā

Atmodas iela № 24 2014. gadā

Atmodas iela № 26 un № 24 20. gs. 20. gados

Atmodas iela № 26 un № 24 2014. gadā

Labā pusē pirmā ir farmaceita Osvalda Jūliusa Lihtenšteina „Ērgļa aptieka” Atmodas ielā № 24.

Šo divstāvu mūra ēku ar mezonīnu 1865. gadā uzcēla aptiekārs farmaceits Karls Gotlībs Ludvigs Lihtenšteins (sk. arī Atmodas iela № 19).

18. gs. beigās šeit savā namā dzīvoja 3. ģildes tirgotājs Izraēls Icigs, kas to 1799. gadā par 1.000 dālderiem pārdeva ārstam Mendelam Levi Horvicam, bet 1804. gadā no daktera Horvica par 756 sudraba rubļiem to iegādājās Piltenes tiesas kalpotājs Johans Gerhards Šulcs.

1811. gadā šeit bijis alus krodzinieka Iciga Baruha nams. 1824. gadā krodziniekam bija jau uzvārds Baruhsons, un 1834. gadā īpašnieks bija viņa dēls Vulfs Baruhsons.

1825. gadā Baruhsona namā bija Simkes Mozesa degvīna veikals.

1863. gadā neapdrošināts koka namelis ar 4 istabām šeit piederēja Baruham Baruhsonam. Īpašnieks pats te nedzīvoja, bet 4 istabās mita 4 ebreju ģimenes - 22 cilvēki: tirgotāja Bernera ģimenē 4, kurpnieka Brandenburga – 7, kurpnieka Simsona – 8, krāsotāja Štusera – 3.

1863. gadā šo gruntsgabalu ar minēto ēku par 2.000 rubļiem nopirka aptiekārs Karls Lihtenšteins, lai te celtu sev dzīvojamo māju ar aptieku. Celtniecība tika pabeigta 1865. gadā. Kad 1886. gadā Karla Lihtenšteina dēls Osvalds Tērbatā beidza farmācijas studijas, tēvs aptieku ar tās iekārtojumu 1887. gadā par 30.000 rubļiem pārdeva savam dēlam.

20. gs. 20. gados, kad Aizputē tika atvērta „Jaunā aptieka” (sk. - Atmodas iela № 16), „Ērgļa aptieka” pārtapa par „Veco aptieku”, lai gan uz izkārtnes virs ieejas durvīm rakstīts vien „Aptieka”. Aptieka aizņēma 5 telpas, 11 – dzīvokļi, 2 bija tirdzniecības telpas, kuru īrnieki gadu gaitā mainījās.

1923. gadā aptieku mantoja Osvalda Lihtenšteina bērni Kurts, Elizabete un Ferdinands Lihtenšteini. No pēdējiem diviem to nomāja Kurts Lihtenšteins. Oficiālais aptiekas nosaukums bija „Kurts Lihtenšteins un biedri”.

1939. gadā Lihtenšteini repatriējas uz Vāciju, bet 1940. gadā saskaņā ar Aizputes pilsētas valdes 23. februāra lēmumu, kam piekritis pašvaldību departaments, Aizputes pašvaldība par Ls 5.500 nopirkusi bijušo Kurta Lihtenšteina aptieku no Fiduciārās izceļotāju AS. Ar 1940. gada 15. marta lēmumu pilsētas vecākais pieņēmis pašvaldības dienestā jaunatvērtās pilsētas aptiekas pārvaldnieku – provizoru Kārli Dartavu ar valdes noteiktu algu Ls 300 mēnesī.

Interesants ir 1916. gada sākumā rakstītais skrupulozais aptiekas nama iemītnieku saraksts ar katra vārdu un uzvārdu, stāvokli vai amatu, dzimšanas datumu un vietu, ticību, ģimenes stāvokli, kopš kura gada dzīvo Aizputē un dzīvokļa veids – privāts vai dienesta. No tā izriet, ka aptiekas namā dzīvojis 21 iemītnieks: aptiekāra 5 cilvēku ģimene, aptiekāra trīs mazgadīgo bērnu skolotāja, 2 farmaceiti, zobārsta 5 cilvēku ģimene, maiznieks ar sievu, 1 strādnieks un 5 kalpones.

Aptiekas nama 1. stāvā izīrēja telpas tirgotājiem. 19. gs. 70. gados te bija Levina Ciperta, 80. gados Ābrahama Liperta sīkpreču veikals, 20. gs. sākumā – Guteles Frīdbergas sīkpreču veikals, bet pirms Pirmā pasaules kara - Ernsta Kērera maiznīca. 20. gs. 20. gados A. Rones tējnīca, vēlāk Jēkaba Roņa alus un iekšzemes augļu un ogu vīnu tirgotava, 30. gados Kriša Roņa tējnīca un maiznīca.

Mūsdienās – pašvaldības īpašums, kurā atrodas Aizputes novada pašvaldības policija. Telpas šeit nomā SIA “Rumis” “Māras aptiekas” vajadzībām, Aizputes pilsētas bibliotēka, kafejnīca “Livonija” un Valentīnas Skujas ziedu veikaliņš. Augšstāvā ir dzīvokļi.

Nākamā ir „Piltenes kluba sabiedrības Aizputē” ēka Atmodas ielā № 26.

Šo namu 1802. gadā uzcēla apriņķa mērnieks kolēģijas sekretārs Ludvigs Babsts. Viņš to bija iecerējis pārdot Piltenes landrātu kolēģijai, kas meklēja sev jaunas telpas, taču šo ieceri īstenot neizdevās. Līdz ar to Babsts nespēja laikā norēķināties ar saviem kreditoriem, un māja nonāca izsolē, kurā to 1805. gadā nopirka barons Karls fon Renne.

1816. gada jūnijā augstlabdzimušais kolēģijas asesors Aizputes Pilsmuižas un Ievades muižas dzimtskungs barons Karls fon Renne un viņa ekselence Piltenes landrāts Pūņu muižas dzimtskungs Karls fon Bērs kā Piltenes kluba sabiedrības Aizputē pārstāvis parakstīja pirkšanas - pārdošanas līgumu, saskaņā ar kuru pirmais pārdod un otrais par 1.300 jaunajiem Alberta dālderiem vai līdzvērtīgu summu sudraba rubļos pērk šo dzīvojamo namu ar gruntsgabalu un visu, kas pie tā likumīgi pieder. Līgums tika koroborēts Aizputes pilsētas maģistrāta ingrosācijas grāmatā 1817. gada 23. jūlijā.

Oficiālais nosaukums sadzīvē netika lietots, pilsētnieki to sauca gan par muižnieku, gan vācu klubu, jo pēc Piltenes apgabala likvidēšanas un landtāga atlaišanas tas pildīja Aizputes vācu sabiedrības kluba funkcijas. Klubā tika organizēti koncerti, teātru izrādes, viesmākslinieku uzstāšanās u.c. saviesīgi pasākumi.

Ar šo namu saistītas arī pirmās ziņas par vietējo [vācu] amatieru teātra izrādi Aizputē. Ievērojamais vācbaltu gleznotājs un kultūras darbinieks Jūliuss Dērings raksta, ka 1846. gada 30. decembrī Aizputes kluba zālē notikusi amatieru teātra izrāde. Uzvestas divas mazas lugas: “So gehts” un “In der Kehre von seiner Tür”. Biļetes cena bijusi 50 sudraba kapeikas, un visi ienākumi izlietoti labdarībai nabagiem.

Bez attēlā redzamās mūra ielas mājas pagalmā bija otra - koka dzīvojamā māja. Tajā dzīvoja kluba ekonoms, kas vienlaikus bija arī pavārs, ar ģimeni.

Arī Pirmā pasaules kara gados te bija Piltenes kluba sabiedrības bufete un ēdnīca. Pēc kara kluba sabiedrība turpināja pastāvēt, taču šo savu īpašumu iznomāja Aizputes apriņķa kooperatīvam, kas te ierīkoja savu galveno veikalu un kantori.

1927. gada 19. decembrī uz Piltenes kluba sabiedrības dāvināšanas akta pamata īpašuma tiesības tika nostiprinātas Vācu Vecāku savienībai Latvijā, no kuras to nomāja Latvijas Tautas banka.

1929. gadā pilsētas pašvaldība šī nama priekšā iznomāja The Shell Company of Latvia Ltd. nepieciešamo platību apakšzemes benzīna tvertnes ierīkošanai, sūkņu uzstādīšanai un savienojošo cauruļu ielikšanai ar tiesībām šo ietaisi izmantot par labprātīgi norunātu gada nomu trīs simti latu. Benzīna tanks bija netālu no veikala ieejas ēkas labā spārnā.

30. gados te bija arī Jozefa Cerna gaļas tirgotava.

Šis nams pieminams arī Latvijas brīvības cīņu sakarā. Pēc Latviešu atsevišķā bataljona komandiera Oskara Kalpaka 1919. gada 22. februāra pavēles № 220 tajā pašā dienā Aizputē ieradās virsleitnants Fr. Zommers, lai Aizputē organizētu etapa komandantūru. 25. februārī komandants Fr. Zommers izdeva pavēli telpas etapa komandantūrai ierīkot Lielajā ielā № 26 muižnieku kluba telpās, kuras skaitīt komandantūras rīcībā sākot no 26. februāra.

1919. gada 19. martā pēc Latvijas apsardzības ministra pavēles par Aizputes komandantu tika nozīmēts leitnants Cezars Pētersons, kas komandanta pienākumus sāka pildīt 20. martā, bet 23. martā izdeva pavēli № 26, kuras 2. punktā rakstīts: „Ieskaitīt uz pārtiku dzejniekus Skalbi, Akurateri un Lejmani sākot no šīs dienas.” Nākamajā dienā viņi no pārtikas tika izslēgti.

No minētā izriet, ka savos neatkarīgas Latvijas propagandēšanas braucienos Kārlis Skalbe, Jānis Akuraters un, domājams, grāmatizdevējs un literāts lejaskurzemnieks Jānis Leimanis apmeklēja arī Aizputi.

Mūsdienās – padomju varas gados celta ēka, kas ir Liepājas patērētāju biedrības īpašums. Pirmā stāvā telpas nomā ziedu veikals, otrajā stāvā – lietoto preču veikals “RDA” un gaļas produktu veikals.

Aiz kluba ir Atmodas iela № 28.

Zināms, ka 18. gs. beigās un 20. gs. sākumā šeit bija pozamentiera Jozefa Mozesa nams, kurā dzīvoja arī Piltenes apgabala feldšeris Johans Heinrihs Hāns. Kaut kad pirms 1819. gada to nopircis kanclers Augusts fon Firkss, jo tieši no viņa 1819. gadā šo īpašumu nopirka dzirnavnieks Heinrihs Kristofs Vilke.

1835. gadā par 960 rubļiem īpašumu nopirka galdniekmeistars un rātskungs Johans Ernsts Brūders, 1850. gadā par 1.200 Levins Cerns, 1858. gadā par 1.735 miesnieks Frīdrihs Kristals.

1863. gadā te bija miesnieka Frīdriha Kristala 2 koka dzīvojamās ēkas un 1 koka palīgēka. 1879. gadā - nams ar skārni, taču gaļas produktus Kristals tirgoja, tos iznēsājot pa mājām. Tajā pašā gadā namu no Kristala par 1.075 rubļiem nopirka viņa precētā meita Vilhelmīne Valtere.

1882. gadā ēka bija tik sliktā stāvoklī, ka pilsētas valde draudēja to slēgt, ja īpašnieks neveiks tās kapitālremontu.

1883. gadā īpašums tika izsolīts, un to par 1.630 rubļiem nopirka Teodors Mihelsons, kas tikai 1899. gadā ēku beidzot pārbūvēja.

1908. gadā šo īpašumu nopirka Kristaps Fricis Pasters, un 1912. gada apdrošināšanas polises pielikumā rakstīts, ka ēka būvēta pirms gada, tātad 1911. gadā.

Pirmā pasaules kara gados te bijusi Indriķa Reizupa ēdnīca, kas atvērta arī pēckara gados, kad šeit bija arī Osvalda Mackusa frizētava.

1923. gadā par īpašniecēm kļuva Kristapa Pastera mantinieces Anna un Līze Pasteres.

1927. gadā vienstāvu koka ēkai ar jumta izbūvi atkal bijis nepieciešams kapitālremonts, taču veikti vien sīki paši nepieciešamākie kārtējie remontdarbi.

20. gados šeit bija Bēra Šapiro veikals, kurā viņš pārdeva koloniālpreces, ādas, ādu izstrādājumus, zirglietas un apavus.

30. gados šajā adresē joprojām bija Indriķa Reizupa ēdienu māja, bez tam arī Beilas Jākobsones apavu veikals, Zundela Hiršhorna pirmās nepieciešamības preču veikals, manufaktūras tirgotava un vilnas pieņemšana, Leo Mihaloviča, vēlāk B. M. Blūma, drogu tirgotava.

1939. gadā Annas un Līzes Pasteru īpašums hipotekāro parādu dēļ tika izsolīts, un to nopirka Elīza - Dore Jākobsone.

Mūsdienās – Sandra Štāla kafejnīca beķereja SS”.

Tālāk redzams mūra dzīvojamā nama gals Atmodas ielā № 30.

18. gs. beigās un 19. gs. sākumā šeit bijis tiesas fogta Heinriha Ludviga Kūca nams, kurā 1825. gadā bija Ābrahana Izakovica degvīna veikals.

1826. gadā Kūca mantinieces par 1.100 sudraba rubļiem namu pārdeva Aizputes beķermeistaram Frīdriham Kristofam Zīgelam. Savukārt Zīgels savu īpašumu 1830. gadā par 1.200 rubļiem pārdeva cunftīgam ādminim Kristiānam Dentleram un Žanetei Dentlerei. 1857. gadā Žanete mantoja arī Kristiāna daļu.

Mūra nams ar 11 istabām šeit ir bijis jau vismaz 1863. gadā, kad tas piederēja Jennijai Kēnigai. Tad uz šā gruntsgabala bijusi arī atsevišķa fabrikas ēka, iespējams, ādu ģērētava, jo 1879. gadā, kad šis īpašums piederēja Teodoram Mihelsonam (viņš to nopirka 1876. gadā izsolē par 2.500 rubļiem), šeit bija ādu ģērētava, kuru pārzināja 2. klases komijs Karls Horns ar 8 (!) palīgiem. Visticamāk, ģērētava būs atradusies Tebras krastā, jo togad šajā adresē bijis Emmai Ginterei piederošs un pašas vadīts krogs, kas diez vai varēja būt vienā ēkā ar ģērētavu. 1884. gadā šeit krogs piederējis Kristofam Vīdneram.

1889. gadā šo namu no Teodora Mihelsona nopirka tirgotājs Kārlis Dēlands, un no 90. gadu sākuma līdz vismaz 1900. gadam arī viņam šeit bija krogs. No 1896. gada arī koloniālpreču un materiālpreču tirgotava, kas, tāpat kā iebraucamā sēta, ko pilsētas dome Kārlim Dēlandam atļāva šeit atvērt 1901. gadā, viņam te bija arī vēl pēc Pirmā pasaules kara.

1911. gadā te bijusi J. Raudes alus tirgotava.

Pēc Kārļa Dēlanda nāves 1933. gadā viņa īpašumu mantoja dēls Oskars Dēlands, kam šeit bija pārtikas preču tirgotava. 30. gados bija te arī Osvalda Mackusa frizētava.

Oskaru Dēlandu 1941. gada 3. februārī apcietināja un apsūdzēja par pretpadomju propagandu kulaku un bijušo aizsargu vidū un vēlmi radīt Aizputes apriņķī pretpadomju organizāciju tīklu. Dēlandu glāba tas, ka viņa sieva bija vāciete, kas bija jau repatriējusies. Pamatojoties uz PSRS un Vācijs 1941. gada 10. janvārī parakstīto papildlīgumu par vāciešu pēcizceļošanu, vācu puse pieprasīja atļaut Dēlandam izceļot. Tā Sibīrijas vietā Dēlands nokļuva Vācijā.

Mūsdienās – ēka ir privātīpašums.

ATGRIEZTIES UZ IELAS SĀKUMU