Atmodas iela Nr. 31 20. gs. 30. gados

Atmodas iela № 31 20. gs. 30. gados

Atmodas iela № 31 2014. gadā

18. gs. beigās un 19. gs. sākumā šeit atradās bijušā Aizputes apriņķa tiesas reģistratora un Piltenes landrātu kolēģijas arhivāra guberņas sekretāra Johana Dāniela Evertsa īpašums. Šeit dzīvoja arī Piltenes apgabala notārs fon Heikings ar ģimeni un kalpotājiem.

Evertss mira 1826. gadā, un 1831. gadā šo īpašumu par 3.500 sudraba rubļiem izsolē nopirka Vilhelmīne fon Drahenfelsa, kas to 1836. gadā pārdeva baronesei Jūlijai fon der Ostenai - Sakenai, bet 1852. gadā to par 4.850 rubļiem iegādājās pilskungs (pilskunga tiesas priekšsēdētājs) Jūliuss fon Zēfelds.

1841. gadā ar kārniņu jumtu segtā no laukakmeņiem būvētā nama pirmajā stāvā bija 4 dzīvojamās istabas, 2 veikali, 2 lieli pagrabi un 2 virtuves. Otrajā - koka – stāvā bija 8 siltas (domājams – apkurināmas) un 2 aukstas istabas ar „angļu virtuvēm”. Jumtgales un mansards bija pildrežģu. Tur bija 5 siltas un 1 auksta istaba ar lielu virtuvi. Bez tā bija arī no laukakmeņiem būvēts ar kārniņu jumtu segts ērberģis, kurā bija 3 siltas un 1 auksta istaba ar virtuvi. Bija arī ar kārniņu jumtu segts koka zirgu stallis, ratnīca un klēts, kā arī ar lubu jumtu klāts malkas šķūnis. Bija apmēra 2 ½ pūrvietu liels augļu un sakņu dārzs ar vairāk nekā 299 augļu kokiem un vairāk nekā 1 pūrvietu liels iežogots aploks.

1858. gadā 3. ģildes tirgotājam Mozesam Bernicam par šo īpašumu bija jau jāsamaksā 6.000 rubļi. 1863. gadā viņam šeit piederēja 2 dzīvojamie nami, kuru 7 istabās dzīvoja 19 personas, pārsvarā ebreji, vēl 14 istabas no Bernica īrēja fon Sakena jaunkundze.

Ņemot vērā to, ka, pirmkārt, 14 istabās dzīvoja tikai 52 g. v. neprecētā fon Sakena un 68 g. v. neprecētā fon Vetberga ar viņu neprecētām divām apkalpotājām un ķēkšu, otrkārt, ziņas par šo īpašumu sniedzis tas pats skolu inspektors Kēlers, kurš 1850. gadā kā kroņa pilnvarotais pārdeva augstajam kronim piederošo apriņķa skolas namu Jāņa ielā № 4, ir zināms pamats domāt, ka Aizputes apriņķa skola uz šo adresi Atmodas ielā № 31 varēja pārcelties jau 1850. gadā, kad Jāņa ielas nams tika pārdots. Taču drošu pierādījumu tam nav. Droši zināms vien tas, ka 1886. gadā izveidotā kroņa jeb valsts Aizputes pilsētas skola pirms 1902. gada, kad tā uzsāka mācības tagadējā Atmodas ielā № 22, atradās šajā namā, kurā bija arī skolu inspektora Eduarda Lapovica dzīvoklis. No kura gada skola bija šeit, nav zināms.

1878. gadā šo īpašumu par 5.100 rubļiem nopirka tirgotājs M. Damje, kam te bija sīkpreču veikals, ko pārzināja Jankels Beitlers. Otrs sīkpreču veikals bijis Levinam Cipertam.

Jādomā, ka Damje savam namam bija veicis labu remontu, jo, kad viņš to 1881. gadā pārdeva virspilstiesas advokātam Vilhelmam Grotam, saņēma par pārdoto īpašumu 8.000 rubļus. Grots to tomēr jau pēc gada pārdeva, saņemot no pircēja - skolotāja Paula Kaušmana 8.500 rubļus, par kādu summu Vilhelms Grots, nu jau pilsētas galva, šo namu 1886. gadā no skolotāja atpirka.

1884. gadā šeit bija Ābrahama Lēventāla koloniālpreču veikals, bet 1890-os gados - Johana Volberga „Stadtkrug” (Pilsētas krogs), un šajā adresē bijusi arī Aizputes patērētāju biedrības vīna noliktava, domājams, kādā no sētas mājām.

1903. gadā šeit bija Roberta Neimana maiznīca.

Pirmā pasaules kara gados 9 istabas un virtuvi šajā namā aizņēma vācu Pārtikas pārvalde.

1926. gadā īpašuma tiesības tika nostiprinātas Grota mantiniecēm, no kurām tajā pašā gadā viņu īpašumu par Ls 24.000 nopirka Aizputes apriņķa pašvaldība, kas te ierādīja telpas apriņķa patērētāju b-bas kantorim.

1927. gadā nama 1. stāvā bija 4 veikali: Hesa Krupa, Ernesta Šterna, Levija un Hunaua.

Groti bija ēkas labo spārnu paplašinājuši, piebūvējot tā galā veikala telpas, bet virs tām verandu. Vismaz no 1927. gada šīs piebūves 1. stāvā bija Alfreda Taubes fotodarbnīca, bet otrā stāvā dzīvoklis. 1929. gada 2. oktobrī apriņķa valdes sēdē nolēma „noslēgt īres līgumu ar Taubi par dzīvokļa II stāvā, sastāvošu no 3 istabām, virtuves un paviljona /verandas/ iznomāšanu uz 6 gadiem no 1929. gada 1. oktobra”. Pēc 1934. gada 15. maija vēl spēkā esošo līgumu ar 1. jūniju Taubem uzsacīja „apriņķa valdes telpu pārkārtošanas dēļ”.

20. gados te bijušas gan Motes Markuzes un Kasriela Buhbindera sīktirgotavas un Hirša Krupa kurpnieka darbnīca, gan Miķeļa Krumberga alkoholisko dzērienu veikals un Ernesta Šterna manufaktūras preču tirgotava, kuras vietā vēlāk bija Dāvida Levi manufaktūras, kungu un dāmu apģērbu veikals, kas šeit atradās vēl arī 30. gados. 1930-to gadu otrā pusē bija arī Leontīnes Brežinskas trauku un virtuves piederumu veikals un Minnas Reinholdes grāmatu un rakstāmlietu veikals, kas vēlāk tika reģistrēts par Jēkaba Reinholda poligrāfijas ražojumu un rakstāmlietu veikalu.

Bez apriņķa pašvaldības kādu laiku bija šeit arī 6. Aizputes aizsargu pulka štābs.

1937. gada 21. decembrī tiesības uz šo īpašumu nostiprināja Lauku pašvaldības fondam.

Kā vēsta kāda 1940. gada 18. oktobrī tapuša slepena dokumenta noraksts, ko parakstījis Aizputes pilsētas valdes sekretārs J. Virga, - pilsētas vecākais Ģ. Jansons ziņojis Latvijas PSR Komunālās saimniecības komisāram, ka „LKP Aizputes nodaļa aizņēmusi Lauku pašvaldību likvidācijas fonda māju Aizputē, 21. jūlija ielā 31 .. ”, proti, tagadējā Atmodas ielā № 31.

Mūsdienās – pašvaldības īpašums. Ēkas pirmajā stāvā ir pašvaldības uzņēmums SIA „Aizputes nami“, bet otrā stāvā dzīvokļi.

Nākamās divas fotogrāfijā redzamās mājas ir Jelgavas ielā.

ATGRIEZTIES UZ IELAS SĀKUMU